Education Talks: Vai medijprasmi jādefinē pēc tās traucējumiem?

Pandēmija ir izraisījusi dezinformācijas un viltus ziņu pieaugumu Eiropā un citās valstīs. Šādas krīzes ir pastiprinājušas cilvēku interesi par medijpratību, bet vai mēs raugāmies uz šo tēmu caur pareizo perspektīvu? Devina Frau-Meiga, mediju un IKT socioloģijas profesore Jaunajā Sorbonnas universitātē Francijā, apgalvo, ka medijpratība ir vairāk nekā informācija traucējumi, un stāsta, ko skolas un politikas veidotāji var darīt, lai to veicinātu.

Labdien - mani sauc Devina Frau-Meiga. Esmu pasniedzēja Jaunajā Sorbonnas universitātē, kā arī plašsaziņas līdzekļu un medijpratības speciāliste, tā ir joma, kurā strādāju aptuveni 40 gadus.

Kas šobrīd sagādā lielākās raizes medijpratībā?

Medijpratības joma dotajā mirklī ir ļoti aktuāla vairāku demokrātisko krīžu dēļ. Tādēļ to pārsvarā popularizē informācijas traucējumi, piemēram, naidu kurinošiem izteikumi, viltus ziņas, kiberuzmākšanās u.tml. Viens no iemesliem manām bažām ir tas, ka tiks pazaudēts visaptverošs redzējums medijpratībā, kas ņem vērā iespējas un radošumu, kas tiek izmantotas "mācīties darot" mācību praksē. Satraucos arī par to, ka, vismaz Eiropā, tagad ir rīkojums, Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva, kas uzliek to par pienākumu dalībvalstīm – bet šī direktīva iekļauj arī plašsaziņas līdzekļu lomu: platformām ir paredzēts realizēt un veicināt medijpratību. Un es satraucos, ka šīs platformas, kas ir daļa no informācijas traucējumu problēmas, nav tie labākie, nedz nevainīgākie dalībnieki, kurus iesaistīt informācijas pratībā un medijpratībā.

Kā pandēmija ir izmainījusi medijpratības ainu?

Medijpratības aina ir ļoti izmainījusies COVID dēļ. Piemēram, Eiropas Savienība ir izveidojusi EDMO, kas ir digitālo mediju observatorija, kuras darbības jomas pārsvarā ir dezinformācija un informācijas pārbaude; to izveidoja Izglītības un kultūras ĢD jaunā ekspertu grupa, kurā esmu iesaistīta, lai cīnītos ar dezinformāciju un veicinātu medijpratību. Tātad ir daudz iespēju, ka plašsaziņas līdzekļi un medijpratība tiktu demonstrēti kā viens no risinājumiem.

Kā skolas var labāk risināt tādas problēmas kā radikalizāciju un sazvērestības teorijas?

Veidojot apziņu skolās – līderu komandu skolā – ir atslēgasvārds. Tādēļ, ka pēc tās izveides, viņi var izveidot savas stratēģijas dezinformācijas prevencijai un gatavoties cīņai. Viņi var, piemēram, ievēlēt jauniešus kā vēstniekus, kas var ziņot, kad rodas problēmas vienaudžu vidū, un tamlīdzīgas situācijas. Viņi var apmācīt konkrētus skolotājus to mācīt citiem saviem kolēģiem. Viņi var piesaistīt ārpus skolas ekspertu palīdzību: žurnālistus, animatorus un mediatorus no policijas, no citām darbības nozarēm. Francijā to bieži vien paliek zem temata “labjūtība un labvēlīga skolas vide”, jo, protams, ka tam, kas notiek tiešsaistē, ir sekas bezsaistē, un otrādi.

Kāda Jūs cerat nākotnē būs medijpratības politika un prakse Eiropā?

Man ir lielas cerības par nākotni plašsaziņas līdzekļiem un medijpratībai. Viss pozīciju klāsts nu jau ir aktivizēts. Protams, mums tagad ir uzdevums pārliecināties, ka tas tiek īstenots. Un es cīnīšos par divām lietām: vienu no tām saucu par MILComp, kas nozīmē, iegūt kompetenču sistēmu informācijas un mediju pratībai, kas var tikt sasaistītas ar DigComp, šī brīža digitālo kompetenču sistēmu – un mēs pie tā strādājam. Otrs uzdevums ir pārliecināties, ka medijpratība kļūst par daļu no pamata mācību programmas visā skolas posmā, jo to nedrīkst izmantot tikai laiku pa laikam kā mainīgu lielumu, kad tev tam ir laiks, atvēlēt stundu. Tā ir caurviju prasme un tādai tai jāpaliek, bet mēs esam pelnījuši, lai kļūst kā viens no pamatpriekšmetiem.