Kāpēc reliģiskais mantojums joprojām ir svarīgs?

Image: Patrick Fore / Unsplash.com

Dr. Daniels Mulin-Stožeks, Birmingemas Universitātes pētnieks, raksta: Eiropas nāciju valstis ir attīstījušas dažādas attieksmes pret reliģiju vispārizglītojošajās skolās, bieži vien atspoguļojot vēsturiskās valsts un baznīcas attiecības. Taču neskatoties uz to, kādu skolu jaunieši apmeklē vai kādam mācību plānam seko, kultūras mantojums ir skolēniem, skolotājiem un sabiedrībai svarīgs.

Tas varētu izklausīties pēc pārdroša apgalvojuma – kā nekā sekularizācijas norises atšķiras dažādos nacionālajos kontekstos, bet visā Eiropā, īpaši starp jauniešiem, ir kopēja tendence neiesaistīties un neidentificēties ar kristietību.

Reliģiskais mantojums ir svarīgs dažādu iemeslu dēļ. Viens no būtiskākajiem aspektiem ir mantojums kā pagātnes atspoguļojums. Liela daļa kultūras pasākumu un festivālu vēsturiski ir saistīti ar reliģiju, bieži vien ar reliģiskajiem konfliktiem. Piemēram Anglijā 5. novembrī ar ugunskuriem un uguņošanu atzīmē katoļu izgāzušos mēģinājumu gāzt parlamentu un nogalināt protestantu karali Džeimsu I. Joprojām tradicionāli tiek dedzināts arī attēls nodevējam, kuru ar šaujampulvera mucām atrada zem Parlamenta ēkas 1605. gadā.

Skolas, personas un sabiedrības ir pa vidu šādām vēsturiskām nejaušību praksēm, no kurām pat dažās situācijās nevar izvairīties. Visacīmredzamākais piemērs ir Ziemassvētki, kas tiek atzīmēti lielākajā daļā sekulāro Eiropas skolu. Tas raisa jautājumus par to, kā nošķiramas reliģiskas un sekulāras prakses. Jo, lai gan daudzi Ziemassvētkus sekulāri svin ar ballītēm un dāvanām nevis reliģiskām aktivitātēm, tomēr šī prakse var norādīt uz tālākām kultūras saiknēm un tāpēc var radīt nošķeltību starp dažādām grupām reliģiski atšķirīgām skolēnu grupām.

Skolotāji nevienā skolas kontekstā nevar ignorēt kultūras mantojuma būtiskumu skolēniem un kopienām. Piemēram, lielākā daļa mācību gada kalendāru tiek organizēti saskaņā ar dominējošajām kultūras normām, ar Ziemassvētku brīvdienām kā ilustrējošu piemēru.

Viens no konceptiem, kas pedagogiem jāsaprot, lai varētu darboties ar šiem jautājumiem ir identitāte. Identitāte ir viens no visbiežāk izmantotajiem terminiem sociālajās zinātnēs, kas nodrošina ietvaru, lai skolēni spētu saprast paši sevi un priekšstatu par viņiem.

Pirmais, kas skolotājiem ir jāzina, - identitāte nevar pastāvēt ārpus pārstāvniecības sistēmas. Skolās skolotāji nevar izvairīties no kultūras atspoguļošanas caur mācību plānu. Bez tam skolās, skolotāji un skolēni var kārtot citus cilvēkus kategorijās, izmantojot šos atspoguļojumus un piešķirt viņiem identitātes.

Piemēram, kas ir „musulmanis”. Priekšstats tiek radīts no masu medijiem, sociālajiem medijiem un iespējams arī parādās mācību plānā. Vēlāk šādu apzīmējumu skolēniem var piedēvēt skolotāji un citi skolēni, pat ja šie skolēni paši neidentificējas ar šo identitāti. Tas notiek ar jebkuru identitāti, taču īpaši akūti ar stigmatizētajām minoritātēm. Kāda skolniece man reiz atzinās, ka sevi neidentificē kā ebrejieti, lai gan viņai bija šāda izcelsme. Taču tiklīdz kāds to uzzināja, viņa, neskatoties uz jebko, ko viņa kādreiz darīja vai teica, vienmēr tika apzīmēta kā ebrejiete.

Skolām un skolotājiem tāpēc ir liela atbildība. Ar atspoguļošanas un aprakstīšanas darbībām, viņas rada veidu, kā jaunieši varētu domāt par sevi un citiem. Svētki un citi kultūras mantojuma elementi ir svarīgas norādes par to, kā cilvēki sevi definē sabiedrībā, kā arī identificējas ar grupu vai tradīciju. To atzīšana palīdz cilvēkiem būt pašiem sev. Taču laba izglītības prakse vienmēr būs tas, kas ļauj pārvarēt bināro un stereotipu robežas un fiksētas identitātes.

Diemžēl mācību plāns un skolu tradīcijas bieži vien paļaujas uz pedagoģiskajām zināšanām, kas pastiprina statisko un virspusējo „kultūras”, „reliģijas” un „mantojuma” atspoguļojumu. Kā jebkurš, skolēni, reti kad precīzi atbilst šīm kategorijām un biežāk ir kaut kas pa vidu.

Tāpēc svarīgi, lai skolotāji un skolēni saprot kultūras prakses un tradīciju robežu elastīgumu. Tas dotu skolēniem ne tikai brīvību pašiem sevi parādīt, bet arī ļautu citu kultūru pārstāvjiem atpazīt vai pat pēc iespējas pievienoties citu svētkiem. Kad ir sasniegta šī atvērtība, skolas kļūst par vietām, kur jebkurš var būt tas, kas viņš tiešām ir, bet daudzveidīgā sabiedrība uzplaukst, saplūstot kopā.


Dr. Daniels Mulin-Stożeks ir Birmingemas Universitātes Jubilee Centre pētnieks. Viņš ir studējis Oksfordas Universitātē un darbojies dažādās organizācijās. Viņš ir arī Journal of Beliefs and Values redaktora vietnieks, šobrīd darbojas pie projekta Reliģijas skolotāja dzīve.