Vietas riskantām rotaļām, lai apgūtu risku aprēķināšanu

Image: Ellen Beate Hansen Sandseter

Bērni ir aktīvi pētnieki, kuriem patīk atrast bīstamas rotaļas, kuru laikā tiek pārbaudīta spēja cīnīties un fiziskā varēšana. Bet mūsdienu mācību vide reti dod iespēju realizēt šīs vajadzības, skaidro Norvēģijas QMUC profesore Ellena Beate Hansena Sandsetere.

Daži no ieguvumiem, ļaujot bērniem iesaistīties riskantās rotaļās, ir „dzīves mācība”, ko viņi neapzināti apgūs, vienlaicīgi praktizējot darbojoties ar risku. Vairāki pētnieki ir pārliecināti, ka riskantas rotaļas ir veids, kā bērni pilnveido savas riska aptveršanas prasmes. Bērni iepazīst ap pasauli viņiem rotaļājoties, viņus vada zinātkāre un aizrautība, spēlējoties riskantās rotaļās viņi praktizē rīcību riskantās īstās dzīves situācijās, atklādami, kas ir un kas nav drošs. Diemžēl mūsdienu rietumu sabiedrībā pieaug fokuss uz bērnu drošību, īpaši viņu rotaļām un rotaļu vidi.

risky play

Attēls: Ellena Beate Hansena Sandsetere

Lai gan bērni instinktīvi meklē aizraujošas rotaļas un riskus spēlēs, to vide ietekmēs arī to, kā notiks spēles. Spēļu vide uzvedina un iedvesmo bērnus uz noteikta veida spēlēšanos. Hefts (1988) norādīja, ka bērni saprot un interpretē savu vidi pēc tās funkcijas – ko viņi tur var darīt, kā var izmantot vides īpašības, lai attīstītu spēli. Tādējādi vide nodrošina dažādas rotaļas, kas atkarīgas gan no tās īpatnībām, gan no personas, kas to interpretē, īpašībām – nokritis koks var rosināt piecgadnieku kāpt uz tā, bet trīsgadnieku rāpties zem tā vai apsēsties uz tā. Mauriņš var būt vieta, kur četrgadnieki dauzās, bet divgadnieki ātri skrien.

Pētījumos atklāts, ka spēļu laukumi, kuros ir meži un koki, kā arī spēļu laukumi, kas aprīkoti ar dabīgiem materiāliem, piemēram, koku vai virvi, vedina uz entuziastiskāku, aktīvāku un izaicinošāku spēlēšanos. Savukārt, tradicionālie spēļu laukumi, kas aprīkoti ar karuseļiem, smilškastēm, kāpelēšanas atrakcijām, slīdkalniņiem un dažādām virsmām, ir vismazākais izaicinājums bērnu rotaļām, visbiežāk rada nespēlēšanos – stāvēšanu, „laika kavēšanu” vai vienkārši staigāšanu apkārt.

climbing on a tree

Attēls: Ellen Beate Hansen Sandseter

Rotaļāšanās, izmantojot lielo motoriku un pamatkustības (skriešanu, lēkšanu, mešanu, rāpšanos, rāpošanu, ripināšanos, šūpošanos un šļūkšanu) ir izteiktāka pirmsskolas vecuma bērniem, kas spēlējas dabīgā vidē salīdzinot ar bērniem, kas spēlējas tradicionālajos bērnudārza spēļu laukumos. Dabas veidojumi, tādi kā klintis, lieli akmeņi un koki aizrauj un iedvesmo bērnus pārbaudīt savas spējas rāpjoties un šļūcot. Dabīgie spēļu laukumi un daba ir vietas, kur bērns var saskarties ar daudzveidīgiem izaicinājumiem, kas pieprasa fiziskas un kustību prasmes, riska menedžmentu un emocionālu pašregulāciju, taču vienlaicīgi nodrošina viņiem aizrautīgu nodarbošanos. Spēles un kustības dabīgā vidē piedāvā daudz un dažādus lielus un mazus riskus, ar kuriem bērnam jāiemācās tikt galā, kā arī ikvienam vecumam, lielumam, prasmju līmenim un interesēm piemērotus izaicinājumus.

Veidojot vietas spēlēm un mācībām, nevajadzētu aizmirst par bērnu nepieciešamību pēc aizraujošām pieredzēm. Nelīdzenas virsmas, aizraujošas rāpšanās iespējas, stāvas nogāzes šļūkšanai, izaicinājumi un elastīgas kustīgās detaļas un rīki, kā arī dabas elementi – tam visam jāietilpst bērnu spēļu vidē. Tas veicinās lielisku pieredzi un aizrautību bērnos, kā arī iemācīs viņiem, kā rīkoties riskantās situācijās un tikt ar tām galā.


Ellen Beate Hansen Sandseter

Ellena Beate Hansena Sandsetere ir profesore Karalienes Modas Universitātes koledžā(QMUC) Trondheimā, Norvēģijā. Viņas pētījumi saistās ar bērnu labklājību, fiziskām rotaļām, rotaļām ārā un riskantām spēlēm. Šobrīd viņa ir EnCompetence projekta vadītāja, kas koncentrējas uz to, kā fiziskā vide ietekmē spēlēšanos, mācības un psihosociālo un fizisko veselību jauniem bērniem.