Personalizēšana: uz pierādījumiem balstīta pieeja no principa līdz praksei

Image: Rawpixel / Shutterstock.com

Izglītības dzīvē neapstrīdams fakts ir tas, ka neeksistē homogēna klase. Mācīšanas un mācīšanās vadības eksperts Džons Vests-Bernams (John West-Burnham) uzskata, ka skolās vajadzīga lielāka personalizēšana.

Bērna mācību ceļš sākas kultūrā, kas fokusējas uz indivīdu – labākās agrīnās bērnības prakses seko bērnam. Diemžēl bērnam virzoties tālāk caur pamatskolu un vidusskolu, samazinās iespēja patiesi izvēlēties un aktīvi piedalīties pašam savā izglītībā. 16 gadu vecumā skolēna pieredze ir bijusi pārsvarā vispārēja. Pazudusi ir spēja atpazīt katra skolēna unikalitāti un atšķirības, tā spēju aktīvi piedalīties mācību ceļā.

Viens no visnegatīvākajiem faktoriem skolēna iesaistē vai iesaistes trūkumā ir automātiskās hronoloģiskās kohortas progresijas princips – skolas tiek organizētas pēc skolēna vecuma, katru gadu visa kohorta pāriet uz nākamo gadu, neņemot vērā skolēna personīgo attīstības stadiju.

Skolotāji ļoti nopūlas, lai kompensētu heterogēnas klases mācīšanu homogēnā veidā. Labam skolotājam jāspēj pārspēt individuālās atšķirības, taču jāsaglabā tā pietiekami, lai katrs skolēns varētu optimāli mācīties. Mums jāsaprot problemātika, kas izteikta vienkāršajā “līmenis ne vecums” formulējumā.

Nav gana saprast atšķirības atsevišķu sesiju kontekstā – sistēmai jābūt veidotai ap indivīdu. Hovards Gārdners (Howard Gardner) vēsta, ka “indivīdiem ar atšķirīgu domāšanu, informācija un zināšanas atspoguļojas īpatnējos veidos”. Bet Bleikmors un Frits (Blakemore and Frith) apgalvo, ka “lai jeb ko apgūtu, diez vai eksistē viens, visiem mērķiem piemērots mācīšanās veids”.

Arvien vairāk zinātnisku pierādījumu liecina, ka katra bērna un jaunieša potenciāla nodrošināšanai, mums jāsāk ar skolēnu kā individuālu personu un jāveido viņa izglītība ap to, kas viņš ir.

… skolēnus jāmāca, tā, kā viņi to saprot, viņu specifiskais sapratnes līmenis jānoskaidro mācību procesa sākumā, lai veidotu izglītības procesu un prasmju veidošanu loģiskā, hierarhiskā secībā. Atbalsts šiem bērniem jābūt katras skolas prioritātei. (Asburijs un Plomins, 2014)

Tā vietā, lai sāktu priekšmetu, klasi vai vecuma grupu, mums vajadzētu sākt ar individuālu skolēnu un vismaz atzīt, ka mācības darbojas uz “līmenis ne vecums” principa.

Personalizēšanu var saprast kā procesu, kas cenšas ievērot katra skolēna cieņu un unikalitāti, veicina taisnīgumu izglītībā, vairo personīgo potenciālu, kā arī risina visu skolēnu vajadzības, īpaši visjūtīgāko un visspējīgāko, kā arī bagātina un pilnveido skolotāja un skolēnu saikni. Būtībā personalizēšana ir pastiprinātas kontroles piešķiršana skolēnam par to, ko mācīties, kā mācīties, kad un kur mācīties un ar ko kopā mācīties.

Ikvienam mācību modelim, kas cenšas ievērot iesaistītā kognitīvā procesa sarežģītumu, jāsākas ar pieņēmumu, ka skolēna aktīva iesaiste gan tajā, kas tiek apgūts, gan tajā, kā tas tiek apgūts, ir kritisks priekšnosacījums mācībām, lai radītu izpratni. Galvenās jomas aktīvai skolēnu līdzdalībai (un līdz ar to pieaugošam personalizēšanas līmenim) varētu būt:

  • mācību plāna aspekti, kurus mācīties un cik padziļināti
  • piemērotas mācīšanas un mācīšanās stratēģijas ieviešana
  • nepieciešamās mācīšanās iemaņas un stratēģijas
  • izmantotās vērtēšanas metodes
  • nepieciešamais treniņa un apmācību atbalsta veids.

Sekmīgas mācības nozīmē, ka skolēniem jābūt pārliecinātiem svarīgu lēmumu pieņemšanā, sarunās ar pieaugušajiem un vienaudžiem, formulējot savas intereses un vajadzības, kā arī pieņemot atbildību par savām mācībām. Jebkurā mācību situācijā darbojas vairāki mainīgie, tāpēc prasmīga diferencēšana var spēcīgi ietekmēt skolēnu iesaisti un izdošanos, taču virzība uz personalizēšanu var būt nepieciešama, lai nodrošinātu patiesu vienlīdzību un iespēju pastāvību.


Profesors Džons Vest-Bernams ir neatkarīgs autors, skolotājs un konsultants izglītības vadības jomā ar īpašu interesi vadības apguvē un attīstībā, kā arī inovatīvās mācību pieejās skolās un sabiedrībā. Viņš strādājis kā skolotājs, skolotāju apmācītājs un ierēdnis izglītības jomā, ieņēmis amatus sešās universitātēs. Džons ir strādājis 27 valstīs un bijis autors vai redaktors 30 grāmatām, to skaitā Understanding Leadership un Leadership for Tomorrow.

Tēmas: