Iekļaušana: ko iemācījās skolotāja

Iekļaušana: ko iemācījās skolotāja

Image: PedroMatos / Shutterstock.com

Kā valdes priekšsēdētāja Starptautiskajai Terre des Hommes federācijai, es varētu izskaidrot, kādas tiesības mums jāaizstāv un jāstiprina, lai iekļautu bērnus skolā. Es varētu arī paskaidrot, kā ilgtspējīgās attīstības mērķos plānots panākt, lai līdz 2030. gadam neviens netiktu pamests novārtā. Taču labāk es padalīšos ar savu labāko pieredzi kā skolotājai pirms 20 gadiem.

Bija pirmā mācību gada diena. Ienākot klusā klases telpā, es satiku astoņpadsmit 14-16 gadus vecas meitenes. Manā priekšā bija dzīvs atgādinājums tam, kas bija izstumšana mūsu skolu sistēmā. Tās bija meitenes ar viegliem intelektuāliem traucējumiem, meitenes ar spēcīgiem fiziskiem defektiem, meitenes ar zemu intelektuālo līmeni. Viņām bija dažādas problēmas un arī ļoti atšķirīgs spēju līmenis lasīšanā un rakstīšanā. Taču viņām visām bija kas vienojošs – viņas visas bija no viegli ievainojamām ģimenēm.

Tajā vakarā, atnākusi mājās, es raudāju. Mana apmācība nebija mani sagatavojusi mācīt šīs meitenes. Es biju mācījusi angļu un franču valodu profesionālajā skolā un biju pieradusi pie “grūtiem” skolēniem. Taču šīs meitenes neradīja šādus sarežģījumus, viņas bija paklausīgas, pieklājīgas un ar uzmanību klausījās skolotājā. Man bija kaut kas jādara!

Un es darīju! Es viņām lasīju stāstus un dzejoļus. Viņām tas ļoti patika ne tāpēc, ka bija tas jādara, bet tāpēc, ka “neviens mums nebija lasījis stāstus”. Viņas rakstīja dzejoļus. Viņas nesaprata atskaņas un pantus, taču radīja sirsnīgus sacerējumus. Es atceros vienu no tiem par neatbildētu mīlestību, kura beigās meitenei bija žēl puiša, kas nesaprata, cik viņai bija daudz mīlestības ko dot.

Viņas tika apsmietas un izmantotas, bet es varēju atbildēt uz viņu satrauktajiem jautājumiem par mīlestību un dzīvi. Ik rītu viņām bija nepieciešamas desmit minūtes, lai nomierinātos un ķertos pie darba, taču tas vienkārši bija viņām vajadzīgais laiks, lai pierastu pie skolas ritma.

Es joprojām atceros šīs meitenes, lai gan lielāko daļu savas citas klases esmu aizmirsusi. Es no viņām saņēmu tik daudz! Es iemācījos līdzjūtību, empātiju un toleranci. Kādu dienu, kad es aizķēros aiz sava lietusmēteļa un uz ceļiem nokritu pie sava galda, viņas nesāka smieties, kā būtu darījusi es, viņas apmulsušas gaidīja un, kad es piecēlos, man jautāja: “Vai Jūs savainojāties, skolotāj?”

Man viņas bija jāapciemo aprūpes namā, kurā viņas mācījās. Man riebās šie apmeklējumi, taču, kad ierados, viņas mani sagaidīja ar smaidu un stāstīja, ka priecājas tur būt. Tas lika man padomāt.

Viņas nesaprata slēpto nozīmi, jo viņām nebija humora izjūtas un tāpēc visu uztvēra burtiski. Viņas bija upuri dzīvei, kuru pilnībā nesaprata, bet es centos to viņām izskaidrot. Kādu dienu es stāstīju par “nekam nederīgiem cilvēkiem”. Viņas bija sašutušas! Viņas nepieņēma, ka kāds varētu būt nekam nederīgs! Tā bija vēl viena mācībstunda uz mūžu!

Es nekad nejutos noderīgāka savā skolotājas darbā. Es ceru, ka palīdzēju viņām sajusties vairāk iekļautām pasaulē, kas tik netaisnīgi izturas pret vistrauslākajiem. Mācību gada beigās, es lūdzu arī nākamajā gadā to pašu klasi.

Lizjana Andre (Lysiane André) ir pensionēta skolotāja, kas profesionālajā skolā 35 gadus mācīja angļu un franču valodas. Pēc vairāku gada brīvprātīgā darba vietējā Terre des Hommes filiālē viņa tika ievēlēta tā valdē. Pēc tam viņa kļuva par Francijas Terre des Hommes prezidenti no 2005. līdz 2008. gadam un atkal 2016. gadā. 2015. gadā viņa tika ievēlēta par Starptautiskās Terre des Hommes federācijas valdes priekšsēdētāju. Viņa joprojām strādā abos amatos. 2017. gadā viņu uzņēma Goda leģiona bruņinieka kārtā. Viņa ir precējusies, viņai ir divas meitas un četri mazbērni.

Terre des Hommes ir nevalstiska bērnu tiesību organizācija, kas izveidota 1996. gadā. Federācijā ir iekļautas desmit nacionālās organizācijas, kas izstrādā humanitāras, attīstošas un popularizējošas programmas 69 valstīs.