Apslēptā pērle: mājturības stundas, kurās gatavo apzinīgus un prasmīgus iedzīvotājus

Attēls: Sharon McCutcheon / Unsplash.com

Rezultāti aptaujai par jauniešu sagatavošanu ikdienas dzīvei sabiedrībā liecina par respondentu pārliecību, ka ikdienas sadzīves prasmes netiek dabiski apgūtas, tāpēc skolu izglītībai būtu jāveicina to apguve. Tomēr būtisks ir jautājums: kā sagatavot skolēnus praktiskajiem aspektiem dzīvei sabiedrībā? Šajā rakstā savas domas izklāsta Jāna Tāra (Tallinas Universitāte), kas šo jautājumu ir apsvērusi jau vairākus gadus.

Dažādās valstīs šo jautājumu risina atšķirīgi. Piemēram, Skandināvijas un Baltijas valstīs, lai jauniešiem mācītu praktiskas iemaņas un zināšanas, skolu mācību programmās ir iekļauts mācību priekšmets mājturība. Tomēr mana pieredze šajā jomā liek analizēt, ko realitātē ietver visaptverošā frāze “gatavošanās dzīvei”. Kas ir tas, kas jauniešiem jāzina, lai tiktu galā ar ikdienas situācijām tagad un tuvākajā nākotnē? Kā mainās sabiedrība, un kādas prasmes būs būtiskas mūsu ikdienas dzīvē pēc pieciem, desmit vai 15 gadiem? Pēdējās dekādēs aktuāli temati ir bijuši ilgtspējīga attīstība un sociāla mācīšanās, taču lielas pārmaiņas notiek ātri, un šie koncepti jau ir ieguvuši jaunas nozīmes. Tā vietā, lai risinātu iepriekš minētajos jautājumus, šobrīd mums vajadzētu jautāt, kādas prasmes ir nepieciešamas ikdienas aktivitātēm un darba pienākumiem izolētā pasaulē, tādā, kādu ir radījis COVID-19. Nemitīgi mainīgajā pasaulē cilvēkiem jābūt analītiskiem un atvērtiem pārmaiņām.

Manuprāt mājturība ir apslēptā pērle. Bieži vien šī mācību priekšmeta priekšrocības paliek nepamanītas, lai gan tās varētu pārskatīt, lai nodrošinātu skolēnu sagatavošanu dzīvei sabiedrībā. Šim mācību priekšmetam tā plašākajā nozīmē ir ievērojama loma skolēnu izglītošanā. Labi organizētas mājturības stundas simulē ikdienas situācijas un dod iespēju skolēniem izmēģināt reālu problēmu risināšanu. Mājturības uzdevumi ir kompleksi un tādējādi veicina starppriekšmetu integrāciju mācību programmā. Šī ir iespēja skolēniem sasaistīt (bieži vien teorētiskās) citu mācību priekšmetu vai neformālās izglītības zināšanas ar lietderīgu pielietojumu viņu ikdienā. Tādējādi skolēni mācās rīkoties, lai kļūtu par neatkarīgiem, atbildīgiem un apzinīgiem pilsoņiem.

Es uzskatu, ka mūsdienu pasaulei ir vajadzīgi pilsoņi, kas vēlas iesaistīties, piemēram, analizējot viņu ikdienas darbības, aktīvi darbojoties viņu kopienā vai mainot savu uzvedību, lai mazinātu savu ekoloģisko nospiedumu. Iesaistīties jāsāk jau skolas nodarbībās, kad skolēni sadarbojas grupu darbā. Mājturībai šajā ziņā ir potenciāls, jo skolēni bieži strādā pāros vai mazās grupās, lai kopīgi risinātu uzdevumus. Mijiedarbība mācību situācijās ļauj skolēniem dalīties pieredzē ar vienaudžiem un izmantot esošās zināšanas. Mani pētījumi par mijiedarbību mājturībā ir pierādījuši, ka dalīšanās ar zināšanām un idejām veicina skolēnu efektivitāti, esmu novērojusi, kā skolēni mācās viens no otra. Iesaistīšanās skolā ir svarīga, lai bērni saprastu, ka viņu viedoklim ir nozīme, un viņiem atbildība pret citiem.

Skolotājiem ir ievērojama loma, izvēloties mācību saturu un metodes. Taču mājturības priekšmeta vērtība vispirms ir jāatzīst izglītības politikā. Mājturība var iemācīt pielāgošanos, piedāvājot skolēniem būtiskus instrumentus, kas atbilst sabiedrības prasībām, un palīdz viņiem saglabāt atvērtu attieksmi pret mainīgo sabiedrību, ja šo priekšmetu skata paplašināti un neaprobežo saturu ar tikai dažiem aspektiem (piemēram, ēdiena gatavošanu vai patērētāju izpēti).


Jaana Taar

Jāna Tāra ir mājturības pasniedzēja Tallinas Universitātē, Igaunijā. Savu doktora grādu viņa ieguva Helsinku Universitātē par tematu “Pārdomas par Igaunijas mājturības izglītību”.