Ietveršana, starpkulturālisms un izglītība

Image: © Yann Forget, Wikimedia Commons, CC-BY-SA

Ieva Antila, Dejas pedagoģijas profesore Helsinku Mākslas universitātē, skaidro, kāpēc skolām un citām izglītības iestādēm vajadzētu aktīvi izmantot starpkulturālismu kā pedagoģisku principu.

Starpkulturālisms ir plašs un dinamisks fenomens, kas šobrīd iegūst arvien lielāku nozīmi Eiropas sabiedrībā. Izglītības kontekstā, starpkultūru izpratnes veicināšana ir būtiska ne tikai sociālās vienotības uzturēšanai, bet arī demokrātisko vērtību, sociālā taisnīguma un cilvēktiesību nosargāšanai.

Praksē starpkultūru mācības attiecas uz izglītības situācijām, kurās satiekas dažādu kultūru normas, ieradumi, pārliecības un kultūras izpausmes un kurās aktīvi sadarbojas dažādu kultūru apguvēji, savstarpēji ietekmējot cits citu. Starpkultūru mācības ir solis ārpus multikulturālās mācīšanās, kur bez aktīvas mijiedarbības var pastāvēt dažādas kultūras. Izglītības situācijas un pedagoģija, kas aptver starpkultūru mācības, bieži vien ir ļoti sarežģīta un no skolotājiem pieprasa jaunu prasmju un metožu apguvi. Tomēr tās piedāvā plašas iespējas, lai veicinātu starpkultūru un starpsubjektīvu izpratni, un tām ir liels potenciāls radošai un iekļaujošai sadarbībai.

Kulturāli daudzveidīgās grupās saskarsme un neverbālā komunikācija bieži kļūst par veiksmīgas sadarbības pamatu. Žesti, ķermeņa kustības, sejas izteiksmes un iemiesojuma dinamika ir svarīgi komunikācijas kanāli, īpaši, ja grupas dalībniekiem nav vienotas sarunvalodas. Tādējādi integrētas pieejas pedagoģijai var būt ļoti svarīgas, lai atbalstītu visus izglītojamos prasmju un kompetenču pilnveidošanā, kas nepieciešama arvien sarežģītākās sociālajās situācijās, ar kurām viņi saskaras skolas gados un pēc tam. Ietverošā pedagoģija attiecas uz izglītības pieeju, kurā gan skolotāji, gan studenti ir fiziski aktīvi un pilnībā iesaistīti pedagoģiskajā mijiedarbībā. Fiziskā aktivitāte un pilnīga iesaistīšanās ietver gan faktiskas, redzamas ķermeņa kustības, gan iekšējas ķermeņa sajūtas, pārdzīvojumus un fizioloģiskas pārmaiņas.

Ietveršanas pieejas atšķiras no mācību stundas, kas balstās uz verbālu saziņu un kur izglītojamie lielākoties sēž, klausās, lasa, raksta un strādā individuāli. Ja šāda pieeja ir efektīva, tā veicina ietverošu izglītošanu. Ietveroša mācīšanās ir holistisks process, kas notiek visā cilvēkā un starp cilvēkiem, tā veido saikni ar sociālo un fizisko realitāti. Caur šo procesu ķermeņa kustības, iemiesoti pārdzīvojumi, emocijas, konceptuālā domāšana un valoda kļūst savstarpēji saistīti. Īpaši, daloties pieredzē un idejās ar citiem, ķermeniski piedzīvotais var tikt pārtulkots valodā, jēdzienos un nozīmēs. Tādējādi personiskā, multisensorā pieredze rada kultūras izpausmes, ar kurām var dalīties, apspriest un tālāk attīstīt starpkultūru izglītības kontekstā.

Embodiment

Attēls: Ieva Antila

Iemiesota mijiedarbība un dialogs, kad tie ir radoši un rūpīgi kopti, var radīt telpu, kurā starppersonu izpratnei vārdi nav vajadzīgi. Ķermenisks dialogs nepaļaujas uz runāto valodu un burtisko nozīmi. Tas ļauj izglītojamos saredzēt pilnībā, un iespējo arī saskatīt citus. Šāds savstarpīgums var radīt telpu, kurā (kultūras) atšķirības ir vēlamas un kur var rasties jaunas, radošas izpausmes un kultūras formas. Fiziskajai izglītībai un dejai vai jebkurai aktivitātei, kurā var plaši izmantot ietverošu mijiedarbība un mācīšanos, var būt liela vērtība un vēl neizpētīts potenciāls starpkultūru izglītības veicināšanā.

Starpkultūru izglītībai nav vajadzīgi kompromisi, vienprātības panākšana vai atšķirību likvidēšana. Tā vietā tiek vairota līdzcietība, cieņa pret citādību un atšķirību pieņemšana. Lai saglabātu demokrātiskās vērtības un cilvēktiesības, arvien svarīgāka ir citu personu respektēšana, neskatoties uz atšķirībām. Demokrātiskai un sociāli taisnīgai sabiedrībai nepieciešami iedzīvotāji, kas var savstarpēji mijiedarboties un sadarboties heterogēnās grupās, kurās plurālismu neuzskata par apdraudējumu, bet gan par resursu. Tādējādi starpkultūru izglītība var kļūt par pamatu mūsu kultūras mantojuma saglabāšanai un atjaunošanai.


Eeva Anttila

Ieva Antila strādā par deju pedagoģijas profesori Helsinku Mākslas universitātes Drāmas akadēmijā, Somijā, un vada MA programmu deju pedagoģijai. Šis raksts ir izstrādāts ArtsEqual pētniecības iniciatīvas ietvaros, ko finansējusi Somijas Stratēģisko pētījumu padomes akadēmija (n:o 314223/2017).